Skumji, bet ar katru brīdi iedzīvotāju skaits Latvijā pakāpeniski samazinās. Kāds šādu tendenci pamato ar demogrāfijas problēmām valstī, tomēr pamatā vainīga ir valsts vienaldzība, kas tautiešiem liek pamest valsti.

Nav svarīgi, kāda bijusi cilvēku motivācija aizbraukt — kredītu smagais jūgs, ģimenes uzturēšana vai vienkārši pilnīgi normāla vēlēšanās dzīvot, nevis izdzīvot. Taču būtiskāk saprast, kāpēc valsts nereaģē, redzot ārprātīgo statistiku par aizbraukušo skaitu. Tāpēc ierosinu — ja valsts nespēj vai negrib, mums — uzņēmējiem — jārīkojas un pašiem jāveicina aizbraukušo atgriešanās Latvijā. Sākot ar mazumiņu, varam radīt plašāku rezonansi, kas sasniegtu arī tautas kalpu uzmanību.
 
Visiem skaidrs, ka, turot rokas klēpī, nekas nenotiks un saistībā ar reemigrācijas veicināšanas lozungiem, valdība to lieliski turpina pierādīt, respektīvi — kuļ tukšus salmus par dažādiem ierosinājumiem un plāniem, tajā pašā laikā kopējais aizbraukušo skaits paliek aizvien baisāks. Kā zināms, pēdējo 10 gadu laikā uz dzīvi ārzemēs pārcēlušies jau vairāk kā 10% Latvijas valsts iedzīvotāju jeb vairāk kā 200 000 cilvēku. Izjūk ģimenes, un lauku reģionos pamesto sētu skaits palielinās. Skolas tiek vērtas ciet, savukārt ārzemēs dzīvojošie bērni pakāpeniski pazaudē saikni ar dzimteni. Lūk, tāda ir skarbā realitāte pie kā novedusi valsts apbrīnojamā vienaldzība. Bet vai mēs to varam mainīt? Protams! Vajag tikai uzņēmību un vēlmi kaut ko darīt.

Tāpēc pērn uzsāku reemigrācijas akciju “Latvieti, vai brauksi mājās? Mēs palīdzēsim!”. Sākotnēji ar aptaujas palīdzību noskaidroju, ka 60% aizbraukušos tautiešus atgriezties spētu motivēt reāls potenciālā darba devēja piedāvājums — proti, garantēts darbs ar darba līgumu. Tātad, interese atgriezties ir, nepieciešama tikai iniciatīva.
 
Uz manu aicinājumu atsaucās vairāk kā desmit ģimenes, izsakot vēlmi strādāt kādā no man piederošajiem uzņēmumiem, kandidējot uz amatiem gan sabiedriskās ēdināšanas sektorā, gan celtniecības jomā. Kandidātu atlases rezultātā piedāvāju darbu diviem pretendentiem, ar kuriem arī tika panāktas konkrētas vienošanās — proti, Mārtiņš pieņēma viesmīļa darba piedāvājumu, bet Valts — celtniecības vadītāja amatu, kuri kopā ar ģimenēm uzreiz pēc visu formalitāšu nokārtošanas no Anglijas pārcēlās atpakaļ uz dzīvi Latvijā.
 
Taču šī iniciatīva paliks kā piliens jūrā, ja tai nesekos pārējie. Diemžēl valstij nav plāna kā šos cilvēkus motivēt braukt atpakaļ, tāpēc uzskatu, ka pirmais solis Latvijas iedzīvotāju reemigrācijā būtu jāsper uzņēmējiem. Neesmu redzējis, ka ministri būtu nākuši klajā ar efektīvu rīcības plānu — joprojām netiek formulētas precīzas atbildes sabiedrībai uz acīmredzamiem jautājumiem: kur mājup braucēji strādās, kur dzīvos? Kamēr šo atbilžu nav, solījumiem būs tukša skaņa.
 
Ja no sirds vēlamies, lai aizbraukušie iedzīvotāji atgrieztos Latvijā, ir nopietni jāpārvērtē arī sociālo garantiju politika, kas šobrīd ir īpaši nedraudzīga nodokļu maksātājiem. Kā zināms, Latvijā nodokļi jāmaksā ļoti iespaidīgi, bet kad cilvēkam nepieciešama palīdzība no valsts, tā viņiem faktiski atmet grašus, turklāt, lai saņemtu tos pašus, ir jāiziet cauri milzīgai birokrātijas mašinērijai. Kamēr šīs lietas nav sakārtotas, vienīgie, kuri spētu palīdzēt, ir uzņēmēji. Es ļoti ceru, ka manas akcijas rezultāts iedrošinās pievienoties iniciatīvai arī citus uzņēmējus.