Latvijas augstākos ierēdņus un masu mēdijus ir pārņēmusi histērija saistībā ar stāvokli Ukrainā. Zib virsraksti: „Situācija [..] ir ļoti nopietna”, „Timošenko aicina pieņemt stingrus mērus [..]”, „Eiropas Savienība brīdina [..]”. Izrādās, ka pēc mūsu masu mēdiju viedokļa krīze ir nevis maidāna kontrolētajā Ukrainas teritorijā, bet tur, kur lielāka ietekme ir pretējai pusei. Apskatīsim situāciju abās pusēs no alternatīva skatu punkta un izvērtēsim, kas šajā arēnā par ko cīnās.
 
 
Varas leģitimitāte
 
Pēc trīs mēnešu riepu ugunskuriem 22.februārī maidāns bruņota apvērsuma rezultātā gāza pastāvošo valsts varu Ukrainā. Tā pati Rada, kas pirms dažām dienām pieņēma lēmumus, ierobežojot teroristu patvaļu, pēc varas maiņas sāka pieņemt pilnīgi pretējus lēmumus lielā skaitā un steidzamībā. Tā atcēla no amata esošo prezidentu, izmainīja konstitūciju, iecēla jaunu prezidenta pienākumu izpildītāju, jaunu valdību un atbildīgo dienestu vadītājus.
 
Vai varēja būt kāds iemesls, lai vienas dienas laikā Radas vairākums mainītu savas domas uz pretējo un ar šo brīdi sāktu realizēt pilnīgi pretēju politiku visam tam, kas darīts iepriekš? Iemesls tam varēja būt tikai draudi, šantāža, fiziska iespaidošana, kā arī personiskā īpašuma bojāšana. Vai arī — citādi domājošo deputātu vietā tika balsots ar viņiem atņemtajām balsošanas kartiņām. Līdz ar to viss, kas tika pasniegts kā Augstākās Radas lēmumi Ukrainā, realitātē tādi nebija.
 
Tik pat labi lēmumus varēja pieņemt kaujinieki savā sapulcē, — tiem būtu līdzvērtīga leģitimitāte. Tālāk, — šī augstākās lēmējvaras parodija atļāvās izmainīt konstitūciju, ko nevar izdarīt vienā piegājienā, jo tam konstitūcijā ir noteiktas divas sesijas un iepriekšēja apspriešana. Bet pats galvenais, maidāna Rada pasludināja, ka atcēlusi esošo prezidentu no amata, ko iespējams izdarīt tikai ilgstošas impīčmenta procedūras rezultātā. Līdz ar to vienīgā leģitīmā augstākā vara Ukrainā joprojām ir tās prezidents Viktors Janukovičs.
 
Kāds varbūt iebildīs, ka jaunā vara pārstāv visu Ukrainas tautu. To, ka tas tā nav, apliecina milzu demonstrācijas bez ieročiem un protesti pret maidānu un jauno valsts varu Odesā, Krimā, Luganskā, Doņeckā, Dņepropetrovskā un Harkovā. Ja notiktu parlamenta vēlēšanas, nav iemeslu, lai vecās Radas valdošā koalīcija (ap 60% balsu) zaudētu maidāna opozīcijai. Vēl vairāk, daļā reģionu pašu spēkiem tauta ir iecēlusi savas pārvaldes, bet daļā vēl turpina cīnīties pret iesūtītajiem kaujiniekiem no centra.
 
Lai centrālā vara galvaspilsētā pārstāvētu visu valsti, tai atbalsts ir jāsaņem no visas valsts iedzīvotājiem. Līdz ar to reģionālās valdības tautas kustības rezultātā un neleģitīmas centrālās varas gadījumā var kļūt leģitīmas.
 
Ja jaunai Radai būtu reāla vēlēšanās pārvaldīt un attīstīt visu Ukrainu ilgtermiņā, tā ar saviem pirmajiem lēmumiem neatceltu fašisma propagandas aizliegumu, neatceltu likumu, kas dod lielākas tiesības krievu valodas apritei, jo iedzīvotāju lielākā daļa saprot un lieto krievu valodu.
 
 
Kāds iemesls bija protestiem Maidānā?
 
Pirmās demonstrācijas Kijevā sākās ar ES karogiem un kā protests pret Janukoviča atteikšanos no asociācijas līguma parakstīšanas ar Eiropas Savienību. To, ka šis līgums paredzēja Ukrainas koloniālu paverdzināšanu, nespēja apstrīdēt arī Rietumus atbalstošie eksperti, kas tika aicināti uz diskusijām par šo līgumu. Tāpat kā pie mums — tikai tukši lozungi ar „civilizētās pasaules” un „Eiropas kopējo vērtību” piesaukšanu. Ukrainā asociācijas līgums bija vēl skarbāks kā Latvijas statuss ES, — strauja tautsaimniecības iznīcināšana bez jebkādām kompensācijām.
 
Lai saprastu, cik daudz Eiropas slavināšanas bija pašas tautas iniciatīva un cik daudz visaptveroša un ilgstoši plānota pasākuma, apskatīsim vairākus aspektus. Pirmkārt, jau pirmā mēneša laikā kļuva skaidrs, ka parastais mierīgais pilsonis maidānā neko nenosaka un kalpo tikai kā piesegs labi organizētām un apmācītām kaujinieku grupām. Kaujinieki ne vien nebija kijevieši, bet to sastāvā atradās arī algotņi no ārzemēm. Pat it kā maidāna līderiem — Kličko un Jacenjukam — nebija varas pār kaujiniekiem, kad vajadzēja pieņemt lēmumus par uzbrukumu vai kādas ieņemtās ēkas atbrīvošanu.
 
Toties šāda vara bija ASV vēstniecībai. Atrasties trīs mēnešus ziemas apstākļos uz ielas atrauti no darba un bez ienākumiem mūsdienās nevar atļauties neviens. Arī tad, ja kāds kaujinieks zvērēs, ka naudu nav ņēmis, vienalga, viņš ir jāpaēdina, jāapgādā ar siltumu, jumtu virs galvas, guļvieta, jānodrošina viņam maiņa, jānodrošina transports un atkritumu izvešana. Tad vēl milzīgs daudzums riepu, degvielas, malkas, kaujas ieroču un aprīkojuma. Un tas viss notiek ar absolūtu masu mēdiju atbalstu un valsts varas pretimnākšanu.
 
Lai novērtētu, kāda līmeņa struktūras bija iesaistītas maidana organizēšanā, pietiek iztēloties, cik viegli ir saorganizēt kaut minimālu piketu Rīgā par jautājumu, kas ir pretrunā valsts realizētajam kursam. Un tad pareiziniet šo skaitu ar 100 vai 1000 un pievienojiet barikādes, savu vadības centru, pastāvīgu riepu ugunsgrēku, kaujas ieročus, nošautus cilvēkus un ultimātus valdībai. Šāda situācija ir iespējama tikai gadījumā, ja to organizē vai piesedz pati vara vai tie spēki, kam ir nepieciešamie ietekmes līdzekļi pār to. Vienkāršā tauta to nekad nespēs noorganizēt.
 
 
Putina „asiņainās rokas”
 
Jaunā Rada ar savu lēmumu izformēja milicijas speciālo vienību „Berkut”, nododot kārtības nodrošināšanu kaujinieku rokās. Vietējās pašvaldības, milicija un prokuratūra, kā arī tiesas tagad atrodas „Labējā sektora” («Правый сектор») kaujinieku pakļautībā. Pats kaujinieku līderis ir izteicies, ka plāno iekarot Voroņežu, Kursku, Donas zemes, kas pieder ukraiņiem. Viņš arī neslēpa, ka krievu tauta ir vai nu jāizsūta no Ukrainas, vai arī jāiznīcina.
 
Par bandītu patvaļu „Labējā sektora” veidolā  liecina uzņemtie videorullīši ar milicijas pazemošanu, ar profesionālā bandīta un slepkavas Sašas Belija varas pasludināšanu pār Rovnas deputātu padomi un vietējo prokuratūru, kur vietējās amatpersonas ir padarītas par ķīlniekiem. Fiksēti gadījumi, kad kaujinieki reaģē uz cilvēku sarunu krievu valodā. Nepakļaušanās pāriet uz ukraiņu valodu šiem cilvēkiem beidzas ar nopietnām sekām viņu veselībai. Pārvietošanās pa maidāna kontrolētajiem reģioniem ir saistīta ar risku veselībai, dzīvībai un īpašuma drošībai. Tā ukraiņu jaunie „patrioti” apturēja poļu tūristu autobusu un piespieda katru izkliegt saukli „Slava Ukrainai!”.
 
Transports, kas virzās uz dienvidaustrumu reģioniem, tiek pakļauts cietsirdīgai izrēķināšanās akcijai. Pasažieri tiek piekauti, aplaupīti; transports dažbrīd tiek iznīcināts vai konfiscēts, bet daļa pasažieru tiek nogalināta. Teritorijās, kas neizrāda opozīciju jaunajai valsts varai, bet līdz kurienei oficiālās kaujinieku vienības nav nonākušas, varu pārņem organizētās noziedzības grupas.
 
Kaujinieki pārņem arī kontroli pār valsts un privātajiem uzņēmumiem. Biznesam tiek uzlikti mesli gan naudā, gan graudā. Skaidrs, ka grāmatvedības uzskaite un uzņēmēju maksātspēja šos bruņotos „patriotus” daudz neinteresē. Saša Belijs ir izdevis rīkojumu, ar kuru uzliek par pienākumu iedzīvotājiem izdalīt daļu savas dzīvesvietas kaujiniekiem, jo citādi tos nav kur izmitināt un nav ar ko pabarot. Šo apstākļu iespaidā tūkstošiem iedzīvotāju no „īsteno patriotu” Ukrainas bēg uz drošāku zemi.
 
Voroņežas, Rostovas un Belgorodas rajonos tiek organizēti bēgļu pieņemšanas punkti. Arī Vācija apspriež iespējas uzņemt bēgļus no posta skartās zemes.

 
Smieklīgi, ja nebūtu tik skumji

Pēc šo faktu uzskaitījuma civilizētajai sabiedrībai vajadzētu šausmās sastingt un pieņemt mērus kārtības ieviešanai šajā posta skartajā teritorijā. Bet „starptautiskajai sabiedrībai”, pie kuras sevi pieskaita Latvija (lasi: Latvijas valdošā elite) histēriskas šausmas izsauc kaut kas pilnīgi cits — Krievijas prezidents Putins. Vispirms, par to, ka viņš neatbalsta homoseksuāļus (Lietuvas prezidente politisku motīvu dēļ pat publiski atteicās braukt Soču olimpiādi). Bet tas būtu nieks.
 
Putinu vainoja par spiediena izdarīšanu uz Ukrainu, kad Krievija piešķīra tai 3 miljardu dolāru aizdevumu un piešķīra atlaidi uz gāzi. ASV un Eiropas vadošo amatpersonu vizītes maidanā un aicināšana uz likumīgās varas gāšanu mūsu (un arī Ukrainas) mēdijos netika saukts pat par ietekmēšanu, kur nu vēl spiedienu (Putina sūtņa uzstāšanās Rīgas mītiņā pat ar apsveikumiem Uzvaras svētkos latviešu varasvīriem šķistu kā ļauns murgs).
 
Bet „civilizētā sabiedrība” ne vien sūtīja savus emisārus uz maidāna nometnēm. Tā pilnībā finansēja un organizēja valsts apvērsumu, nosūtot un apbruņojot kaujiniekus. Tātad ASV ar Eiropas atbalstu organizēja bruņotu intervenci Ukrainā un valsts apvērsuma rezultātā gāza leģitīmo varu.
 
Daži izsaka domas, ka tauta gribēja gāzt korumpēto oligarhu varu ar Janukoviču priekšgalā. Jā, viss sasniedzamais prezidenta īpašums un naudas līdzekļi Ukrainā un pārējā pasaulē ir konfiscēts. Par labu „starptautiskajai sabiedrībai”. Tomēr „tautai”, izrādās, bija iebildumi tikai pret Janukoviču, jo pārējiem galvenajiem oligarhiem neviens neko neatņēma. Vēl vairāk, jaunā Rada tos iecēla par gubernatoriem dumpīgajos reģionos. Tātad maidanu finansēja un piesedza tie paši oligarhi, pret kuriem tauta būtu cīnījusies maidanā. Smieklīgi, vai ne, ja nebūtu tik skumji?
 
 
Izmainās spēku samērs pasaulē
 
Tomēr ļaunuma sakne mums arvien paliek Vladimirs Putins. Viņš ir iebrucis vai plāno iebrukt Krimā. Pirmkārt, saskaņā ar līgumiem starp Ukrainu un KF par Krievijas BS statusu, kaimiņvalsts armija ir izvietota vairākās bāzēs Krimā. Ukrainas puse nedrīkst iejaukties šo formējumu darbībā, un tai ir jāgarantē personāla un īpašuma drošība.
 
Ja Ukrainas puse to nevar nodrošināt, un apkārt notiekošais to apliecina, Krievijai ir tiesības pieņemt mērus savu interešu aizsardzībai. Vēl vairāk, sankciju šādām darbībām un lūgumu aizsargāt dumpīgo reģionu iedzīvotājus pret centrālās varas patvaļu un genocīdu ir izteicis Krievijai vienīgais leģitīmais Ukrainas vadītājs — Viktors Janukovičs. Vēl vairāk, šī krievu „iebrukuma” un „draudu” rezultātā nav cietis neviens — ne civilais, ne Ukrainas karavīrs vai kārtības sargs.
 
Lielākā daļa armijas daļu ir pārgājušas Krievijas vai vietējās, krieviem draudzīgās, varas pusē. Draudzīgi. Vara pašvaldībās dienvidrietumos ir izcīnīta pašu iedzīvotāju spēkiem, bez ieročiem, bieži vien stājoties pretī bruņotiem kaujiniekiem. Arī Krievijas karogu virs administrācijas ēkām šajās pilsētā ir pacēlusi vietējā tauta. Šī tautas kustība, atšķirībā no maidana kaujiniekiem, nav nogalinājusi nevienu cilvēku! Tad kāpēc tik milzīgs naids ir pret Krieviju un Putinu?
 
Tāpēc ka ar kauju par Ukrainu kardināli izmainās spēku samērs pasaulē. Par 180 grādiem. Tas nozīmē, ka šī kauja iezīmēs strauju atbrīvošanās cīņu izplatību, kuru rezultātā zemes un tautas atbrīvosies no saviem kaklakungiem un varēs uzsākt savu attīstību savās interesēs. Šī kauja izrauj pamatu no kājām arī valdošajai Latvijas elitei.
 
Tai vairs nebūs norāžu no Eiropas un ASV, kā efektīvāk izsaimniekot valsts bagātības un paverdzināt tās iedzīvotājus. Vai arī tām vairs nebūs tā spēka. Valdība tad būs spiesta sākt rēķināties ar tautas viedokli. Visas tautas. Jo vienas tautas daļas segregācija var pastāvēt vien tad, ja šai politikai ir ļoti ietekmīgi atbalstītāji pasaulē.
 
Tas nozīmē, ka esošā elite vairs nevarēs pastāvēt iepriekšējā veidolā. Tai būs jāaiziet. Vai jāmainās. Bet tas iespējams tikai sevi salaužot. Tad to, kā dzīvot tālāk, lems pati tauta, atbrīvojot radošos spēkus un nobīdot malā tos, kas nes postu. Ar ko un kā draudzēties tad lems paši iedzīvotāji, izejot no racionālām savas tautas un kultūras attīstības interesēm.