Turpinājums Oļega Ozernova stāstam par viņa sēņu biznesu. Par to, kā viņš nomāja zemi un sāka nopietnu celtniecību.

Šeit — sākums.

11. nodaļa. Mūsu sēņaudzētājs lido uz priekšu

Pateicoties gadu gaitā neizzudušajam optimismam un komandas titāniskajām pūlēm, pat tādos apstākļos darbs sekmīgi ritēja uz priekšu. Paplašinoties pieredzei un biznesam, pieauga pārliecība par saviem spēkiem un gaišo nākotni, izdevumi netika uzskatīti par galvenajiem, veselības un azarta pietika visam.

Katru gadu uzņēmumā parādījās jaunas ēkas, tehnika, cilvēki un klienti. Ik pēc diviem gadiem mēs uzsākām jaunas sēņu audzēšanas kameras ekspluatāciju ar vismaz 300 kvadrātmetru audzēšanas platību.

Ražošanas paplašināšanās tempi bija atkarīgi no rūpnieciskās bāzes teritoriālajām un infrastruktūras iespējām. Lielu nozīmi ieguva zemes iecirkņa paplašināšanās jautājums.

Zeme 

Tobrīd ar manā rīcībā esošo zemes gabalu (0,7 hektāri), ko vēl padomju laikos saņēmu no LPSR Ministru Kabineta, vairs nepietika. Dienas kārtībā bija jautājums par teritorijas paplašināšanu.

No trim pusēm mana uzņēmuma teritoriju ieskāva mežs un ceļš, no ceturtās – pamests lauks. Pēc sovhoza aiziešanas viņsaulē tur gadiem ilgi sekmīgi kultivējās elitāru sugu Latvijas nezāles.

90. gadu sākumā, pēc tā saucamās zemes denacionalizācijas noskaidrojās, ka visām kaimiņu zemēm, ieskaitot mežu, ir parādījies saimnieks. Tas bija otrpus ceļa dzīvojošais titulētās nācijas pārstāvis G.

Es viņu pazinu jau ilgu laiku. Nekur īsti nederīgs cilvēciņš, grūstošā 1937. gadā celtā lauku mājā netīrībā un nabadzībā nīkstošs nejēga, slinks un aprobežots, nekur nederīgs dzērājs.

Sadzīvojām kā jau kaimiņi. Šad tad baroju viņu ar sēnēm. Kad mani traktori tīrīja sniegu uz Babītes ceļa ciemā, es vienmēr ļāvu iebraukt arī viņa pagalmā. Reizēm devu viņam pašizgāzēju malkas atvešanai, palīdzēju gan ar šo, gan ar to. Protams, bez maksas, kā jau kaimiņi.

Zeme (35 ha), kas nu piederēja viņam, tolaik neko nemaksāja un nevienu neinteresēja. Pircēju nebija, un G. turpināja nīkt nabadzībā.

Reiz viņš kopā ar rajona mežzini nokārtoja pāris darījumus ar „melnajiem” mežcirtējiem. Tie tumšās naktīs patriotiski izveda (no Rīgas „zaļās jostas”) dažus ar priedēm piekrautus kokvežus, G. naudu nodzēra un ierasti skuma tālāk savā graustā.

Likums man zemi nopirkt neļāva. Es taču nepiederu pie pilsoņu šķiras. Taču G. reiz pēc kārtējām dzīrēm pamodās kā zemes īpašnieks. Bet es? „Ņegri”  zemi pirkt nedrīkst! Kas tad ir, ka tu šeit esi 20 gadus nodzīvojis, bērnus radījis, rūpnīcu uzcēlis?! Ja nu vēl būtu eiropietis, tad nodzīvotu 90 dienas, un – pērc vesels! Bet nolādētajam krievam – neparko!

Man bija vajadzīgs viens vienīgs hektārs viņa nezālēm aizaugušā lauka, taču nopirkt es to nevarēju. „Ķīmiķot” ar fiktīviem latviešiem man negribējās. Nolēmu zemi nomāt, gluži kā Aļasku, uz 99 gadiem. Turklāt līgumā tika minēts, ka nomas maksa par visu nomas periodu tiek izmaksāta uzreiz.

Atnesu G. līgumu līdz ar dažiem tūkstošiem zaļo prezidentu. Viņš gandrīz vai apraudājās un veselu nedēļu dzīroja ar vietējiem. Pēc tam kaimiņš salāpīja paģiras, apgrieza matus, apģērbās un ķērās pie savas pilsoniskās pašapziņas celšānas. Sāka izjust jaunās dzīves garšu. Izgaršoja to tā, ka sagribējās vēl.

Godātais lasītāj, iegaumējiet šo kolīziju ar zemes gabalu. Stāsta beigās jūs sapratīsiet, kāpēc tā.

Nu, tagad uzņēmumam ir zeme! Ehei! Tagad tikai izvērsīsimies! Vispirms uz šī zemes gabala uzcēlu jaunu komposta cehu.







Vecā ceha zemā ražošanas jauda nopietni ierobežoja audzēšanas kameru tehnoloģisko potenciālu. Cehs nenodrošināja ar izejvielām pat abas lielās kameras. Augošais tirgus piegāžu pārtraukumus nepiedeva. Jaunu tirdzniecības tīklu pieaugums noteica produkcijas apjoma palielināšanas nepieciešamību.

Turklāt sēņu audzēšanas kameras biju spiests izvietot līdzās ceham (vienā ēkā), un no tehnoloģijas viedokļa tas nav pieļaujams. Sēņu audzēšana ir sterila tehnoloģija. No mikoloģijas viedokļa komposta ražošana ir ļoti bīstama šampinjoniem infekcijas dēļ. Šo kaimiņattiecību dēļ bija jāievēro stingri sanitārijas noteikumi un tehnoloģiskie maršruti, kas pastiprināja personāla spriedzi. „Cilvēciskais faktors” bieži vien noveda pie veselas ražas zaudēšanas plantāciju infekcijas rezultātā.

Pēc komposta ceha pārcelšanas uz jauno ēku atbrīvojās platība jaunu kameru izveidei. Parādījās iespēja pilnībā rekonstruēt visu kompleksu par atsevišķu „tīru” šampinjonu ražotni. Tagad jau bija atrakta visa bijušās dārzeņu noliktavas labā puse un daļa kāpas ēkas galā.

Kā mēdz rakstīt filmas titros, ... laikā nav cietis neviens dzīvnieks.

Būvdarbu laikā netiku izcirtis nevienu pašu priedi. Tiesa, divas, kas jau sen karājās mata galā, mežziņa klātbūtnē nogāzās pašas, taču tās vairs tik un tā nebija dzīvotspējīgas.

60 metrus gara atbalstsiena atbrīvoja mums celtniecībai laukumu veselu 600 kvadrātmetru platībā.

Arī šoreiz projektētāji-arhitekti neuzņēmās izstrādāt projektu. Pateica: veco ēku noslogot nedrīkst, fundaments ir vājš, atbalstsiena neizturēs smilšu radīto slodzi, vārdu sakot, visi ies bojā! Toreiz viņiem parocīgāk bija projektēt kioskus, mājiņas un saunu interjerus. Latvijas valsts projektēšanas institūts izjuka. Uz visām pusēm aizbēgušie bārdainie intelektuāļi braukāja pēc precēm uz Turciju, bet arhitekti, kuri vēl strādāja savā profesijā, pie sarežģītiem projektiem neķērās. Pelnīja vieglu naudiņu.

Izstrādāju projektu. Veco ēku bez fundamenta papildu noslogojuma pārsedzu ar dzelzsbetona karkasu. Iznāca sarkofāgs, gandrīz tāds pats, kā virs Černobiļas reaktora.



Jaunajās telpās divos stāvos izvietoju ne tikai sēņu audzēšanas kameras, bet arī augsnes segslāņa cehu, tehnoloģisko zāli, ģērbtuves, saimniecības telpas un mehānisko darbnīcu.











Pēc rekonstrukcijas pelnrušķītis-pagrabs kļuva par biznesa princi Latvijas lauksaimniecības pieticīgajā ballē.





Līdz ar darbgaldu parādīšanos darbnīcā parādījās iespēja veikt tehnoloģisko iekārtu, traktoru un kravas automašīnu kapitālo remontu un pat izgatavot pašu izstrādātas mašīnas. Nebija nekādas iespējas iegādāties iekārtas ārzemēs. Tās maksāja fantastisku naudu, nekādu kredītu nepietiktu. 

Virpotājs, metinātājs ar zelta rokām un es pats. Kaut ko kopēju no tā, ko biju redzējis pie mūs tālu apsteigušajiem holandiešiem, taču lielāko daļu izdomāju pats. 

Tolaik mēs radījām daudz ko interesantu. Šis darbs ritēja pastāvīgi un sekmīgi. Ekonomējām tonnām naudas. Taču lielāko prieku sagādāja iespēja ieraudzīt to, kā tevis paša izdomātie dzelži atdzīvojas un kvalitatīvi strādā.

Lietā tika likts viss – no cirvja līdz vērpjamajam ratiņam, taču mūsu izgatavotā tehnika pēc tam strādāja ilgus gadus, ekstremālos ekspluatācijas apstākļos, un bieži vien tās darba parametri nopietni pārspēja rietumvalstu analogus.

Lūk, pašgājējs stirpošanas kombains, izstrādāts uz rūpnīcā „Rigaseļmaš” izgatavotās piekabes – mēslu kaisītāja bāzes. Šī mašīnīte ļāva traktoristam kopā ar diviem strādniekiem pārkraut no vienas vietas uz otru, kārtīgi sakratot, līdz 70 tonnas komposta maiņas laikā (8 stundu laikā). Agrāk šo smago darbu 6 cilvēki veica 10 – 12 stundu laikā. Rietumvalstu analogs maksāja vairāk nekā simt tūkstošus dolāru. 



Vienvārpstas vinča ar 5 tonnu celtspēju. Ar tās  palīdzību mēs iekrāvām kompostu kamerās un izkrāvām no tām. Vienkārša, taču ļoti ērta iekārta. Viens cilvēks bez jebkādām problēmām spēja to izjaukt un salikt gluži kā konstruktoru pusstundas laikā. Nebija ne mazākās iespējas smago daudzvārpstu vinču (man bija arī tāda, apakšstāva kamerām) iedabūt pa vecās ēkas kameru un otrā stāva kameru mazajām durvju ailēm. Taču šo mazulīti izjauktā veidā – bez jebkādām rūpēm.



Ātrgaitas tureļu transportieris-pašgājējs (nesajauciet ar ložmetēju).









Mašīnas  transportiera elements laideni pārvietojās divās plaknēs: vertikāli (500) un horizontāli (1200). Lenta, griezdamās ar ātrumu 7 m/sek., izmeta kompostu 5 m augstumā un vienmērīgi aizpildīja bunkerus un tuneļus lielā augstumā. Pateicoties augstajai atdevei, divi cilvēki maiņas laikā apstrādāja 70 tonnas komposta. Iegādājoties šādu iekārtu rietumvalstīs, tā man izmaksātu 60 tūkstošus dolāru. Ņemot vērā to, ka komposta iekraušana noritēja gandrīz ik dienas, šī mašīnīte bija nenovērtējama.

Diemžēl nav saglabājušās citu tolaik izgatavoto mašīnu un iekārtu fotogrāfijas. Tika izstrādāta unikāla iekārta sēņu kaltēšanai, kuras atdeve sasniedza 120 kg (izejvielas) diennaktī.

Ekonomiska, skaista, efektīva. To atzina pat itāļu speciālisti, kuri centās Latvijā,  „Komunālajā”  organizēt savu sēņu kaltēšanas iekārtu ražošanu.

Kad viņi ieradās pie manis ar nolūku piedāvāt savas iekārtas un ieraudzīja manus „dzelžus” darbā, viņi ar asarām acīs lūdza atļauju ielūkoties kaltēšanas kameras iekšienē. Viltnieki. Taču, kad viņi uzzināja, ka iekārtas elektrības patēriņš tikai nedaudz pārsniedz iekārtas rādītājus, kuras atdeve ir 15 kg/diennaktī un sēnes pēc kaltēšanas saglabā krāsu, viņi pamatīgi sapīka un devās projām, par kaut ko skaļi strīdoties un gandrīz lamājoties. Viņu iekārtas cena vairākkārt pārsniedza manas mašīnas pašizmaksu.Vēlāk dzirdēju, ka itāļi ir atteikušies no domas izveidot ražotni Latvijā.

Vēl mums bija arī mašīna sēņu sagriešanai, kas ļāva sagriezt šampinjonus, pilnībā saglabājot sēnes siluetu (cepurīte-kājiņa). Arī tās jauda bija itin laba.

Uzņēmuma iespaidīgās mašīnbūves iespējas ļāva mums gandrīz visu nepieciešamo izgatavot pašiem. No kombainiem un katlu telpām līdz pat kameru mikroklimata iekārtām un citām ierīcēm.





Tehnoloģisko procesu mehanizācijai es vienmēr veltīju lielāko uzmanību. Saskaņā ar tehnoloģiju pastāvīgi tika veikta simtiem tonnu beramo materiālu cirkulācija, turklāt ar pārvietošanu vien darbs naprobežojās. Īsā laikā bija jāveic arī materiālu mehāniska apstrāde.

Piemēram, tā mēs aizpildījām kameras ar kompostu: vispirms pie sastatnēm novietojām izjaucamu iekraušanas sekciju ar vertikālu pārvietojamu palikni, bet sastatņu otrā pusē uzstādījām vinču, to pašu, kas redzama fotogrāfijā augstāk. Uz paliktņa klājām plastmasas tīklu.







Komposts no pasterizācijas tuneļa ar traktoru tika padots uz smalcinātāju un pāri transportētājam – uz iekraušanas sekcijas paliktni. Pēc tam komposts tika ar rokām izlīdzināts un noblīvēts uz paliktņa, vienlaikus iesējot micēliju.





Ar tādu „pīrāgu” apkrautais tīkla gabals tika ar vinču uzvilkts uz sastatņu plaukta. Turpinājām tādā pašā garā, līdz tika piekrauts viss plaukts. (kamerā — 15 plaukti, pa 3 tonnas katrā)

Divus mēnešus tika audzēta un savākta raža. Pēc kultivācijas kameru diennakti sterilizējām ar tvaikiem, iztukšojām, mazgājām un sākām visu no jauna.





Pēc kultivācijas atlikušais, ar sēņu olbaltumvielām bagātinātais komposts veidoja kvalitatīvu organisko mēslojumu ar unikālām īpašībām. Pirmajos darba gados mēs to fasējām PET maisos un izvadājām pa saimniecības veikaliem un dārzkopju biedrībām. Pēc saimniecības veikalu tīkla sabrukuma pārdevām fermeriem un dārzu dizaineriem. Daudzi zālāji Jūrmalas savrupmāju teritorijā ir uzauguši uz šī mēslojuma. Ņēma pat pa vairākiem desmitiem mašīnu.

Ražošanas pārpalikumu nebija, izņemot tikai izmantotos PET maisus. Ražošana ir ļoti labvēlīga apkārtējai videi. Izejvielas – atkritumi, rezultātā tiek iegūta vesela ļoti noderīgu produktu līnija.

Turpinājums sekos.