Ja lauksaimnieku organizāciju iekšienē nav iespējams panākt loģisku, valstiski būtisku risinājumu zemes tirgus «sakārtošanai» un vairākuma viedoklis jau ir materializējies likumprojektā, tad nekas cits neatliek, kā problēmu nodot apspriešanai publiskajā telpā.

Zemkopības ministrijas (ZM) iecere ierobežot tirdzniecību ar lauksaimniecības zemi paredz barjeras zemes pircējiem, tai skaitā Latvijas pilsoņiem, tādejādi cerot ierobežot zemes nonākšanu spekulantu un ārvalstnieku rokās.

Šis, manuprāt, prettautiskais ZM likumprojekts ir kārtējā «odziņa» Latvijas pilsoņiem — apliecinājums, ka valstī nav izstrādātas vienotas lauksaimniecības politikas un ilgtermiņa attīstības stratēģijas. Šādos apstākļos lauksaimnieku organizācijām nav iespējams produktīvi strādāt, jo esošā ZM «politika» vērsta uz bieži vien neloģisku atbalstu «skaļākajiem bļāvējiem», piemēram, pārdēvējot parastos (konvencionālos) ar pesticīdiem ražojošos augļkopjus par «integrētajiem», tiem  tiek nodrošinātas subsīdijas (2012.gadā 390 eiro uz hektāru) , gandrīz kā bioloģiskajiem (2012.gadā 419 eiro uz hektāru), kā rezultātā tiek bremzēta bioloģiskās lauksaimniecības attīstība un līdz vājprātam deformēts tirgus, lai «tik tas nenonāktu lietuviešu bioloģisko ražotāju rokās».

ZM, izstrādājot valsts lauksaimniecības ilgtermiņa stratēģiju, būtu jāņem vērā tās priekšrocības, kuras ir Latvijā, atšķirībā no lielākās ES daļas. Piemēram, Latvijā par velti katru gadu ir dabīgais pesticīds – sals, kurš lieti noder bioloģiskajai lauksaimniecībai, ja ne rapša, tad piena un gaļas bioloģiskajai ražošanai noteikti.

Nedefinējot valsts lauksaimniecības politikas mērķus, ZM cenšas ar likumprojektu definēt lauksaimniecības zemes saglabāšanu lauksaimnieciskajai ražošanai, lauksaimniecībā izmantojamās zemes konsolidāciju un apsaimniekošanas efektivitāti, ražojot «dajebko».

ZM izstrādātie grozījumi likumā «Par zemes privatizāciju lauku apvidos» paredz, ka lauksaimniecībā izmantojamo zemi īpašumā varēs iegūt fiziska persona, kura ir reģistrēta Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības veicēja, kura vismaz pēdējos trīs gadus pēc kārtas guvusi ieņēmumus no «dajebkādas» lauksaimnieciskās ražošanas Latvijā un atbilst vienotā platības maksājuma saņemšanas nosacījumiem. Šai personai būšot jāspēj arī apliecināt iegādātās zemes izmantošana lauksaimnieciskā ražošanā nākamos trīs gadus.

Par zemes īpašniekiem varēšot  kļūt (tikai gados!) jaunie, izglītotie lauksaimnieki, kuri varēšot apliecināt zemes izmantošanu lauksaimnieciskā ražošanā nākamos trīs gadus.

ZM izstrādātais likumprojekts, piemēram,  izslēdz iespēju  krīzes skartai un uz Īriju peļņā aizbraukušai latviešu ģimenei [ja vecāki pārsnieguši 40 gadu vecumu, bet bērni vēl nav pilngadīgi un/vai ieguvuši lauksaimniecisko izglītību], sapelnot naudu atgriezties Dzimtenē, lai uzsāktu lauksaimniecisko ražošanu, jo zemes iegāde viņiem būs liegta. Tieši Latvijas pilsoņi, vecuma grupā no 41-55 gadiem, manuprāt, ir potenciālā ZM auditorija, kura būtu jāuzrunā un jāmotivē atgriezties saimniekot Latvijas tukšajos laukos.

Likuma grozījumos ir arī ieslēpta to lauksaimnieku, kuri nomā zemi, iecere nodrošināt, lai zemes īpašnieks vairs nekādi nevarētu zemi pārdot citam Latvijas pilsonim un «pa lēto» to būtu spiests pārdot nomniekiem. Labu gribot, paši lauksaimnieki šādi sev «iešauj kājā», jo pie iecerētajiem nosacījumiem neapšaubāmi kritīsies visas lauksaimniecības zemes tirgus cena un bankas no lauksaimniekiem prasīs papildus nodrošinājumu izsniegtajiem kredītiem.

Ja kāds patiesi vēlas, nediskriminējot Latvijas pilsoņus, palīdzēt lauksaimniekiem, kuri strādā iznomātajās zemēs, tad to var atrisināt gaužam vienkārši — ar likuma spēku nosakot, ka zemes  īpašnieka obligāts pienākums, iznomājot zemi, ir nomas līgumu reģistrēt Zemes grāmatā, tādējādi zemes nomnieks iegūtu lietu tiesību — iespēju izmantot pirmpirkuma tiesības gadījumā, ja zemes īpašnieks nolemtu zemi pārdot. Iegūtu arī valsts — vienkāršāk būtu administrēt saimnieciskās darbības veicēju — zemes iznomātāju darbību un ietaupītos līdzekļi likumprojektam pakārtotajai iecerei — katrā pašvaldībā algot komisiju, kura izvērtētu zemes pircēju loku.

Ar mani bija tā — uz laukiem sāka vilkt, kad tuvojās 40.  Līdz 2007.gadam strādāju Saeimā un, plānojot atgriezties senču īpašumos, ilgstoši studēju globālos procesus pārtikas apritē, līdz kā perspektīvāko Latvijas apstākļiem atzinu bioloģisko aitkopību, jo «lētā gala» izejvielu, piemēram, graudu ražošanā, Latvija nevar būt konkurētspējīga, bet jēra gaļu Eiropas savienība katru gadu  importē par aptuveni miljardu eiro.  Savu izvēli nenožēloju. Šobrīd pazīstu daudzus izglītotus pilsētniekus, Latvijas pilsoņus, tai skaitā pat bijušos ministrus, kuri mūža otro pusi vēlas veltīt lauksaimniecībai. Pieņemot ZM iecerētos likuma grozījumus, viņiem šī iespēja būs liegta.

Šobrīd Latvijā aitkopība ir vienīgā nozare, kurai izstrādāta ilgtermiņa nozares attīstības stratēģija, kuras viens no mērķiem ir nodrošināt, lai zemes īpašnieki nevis iznomātu vai pārdotu savu tēvu zemi lielražotājiem, bet paši uzsāktu saimniekot — valstī ar normālu lauksaimniecības politiku, ģimene, 40 hektāru saimniecībā audzējot 240 labas šķirnes aitu mātes, varētu pabarot un izskolot vismaz trīs bērnus.

Un, manuprāt, būtiskākais — šādi lielummānijā «sapakojot» lauksaimniecības zemi «ražojošās lielsaimniecībās», pastāv risks latviešiem zemi pazaudēt vispār. Ārzemnieki šobrīd nekāro pirkt latviešu viensētas, bet labprāt no savām Latvijā strādājošām bankām «pa lēto» iegūs finanšu grūtībās nonākušās lielsaimniecības ar zemi, tehniku un visiem latviešu strādniekiem. Tādēļ šobrīd (kamēr mums nav vienotas valsts lauksaimniecības politikas!) Latvijai vienkārši ir jāpieņem aizliegums zemi pārdot ārzemniekiem. Kamēr Eiropa uzsāks savas pārkāpumu procedūras un lems par soda naudām, mēs pasargāsim Latviju no zemes iztirgošanas. Bulgāru politiķi pat plāno referendumu šajā jautājumā.