Mūsu kluba spīkers Oļegs Ozernovs vēsta par to, kā viņš audzēja sēnes, vairodams Latvijas biznesa slavu. Raksts ir vienreizējs! Tas ir sadalīts vairākās publikācijās un dos detalizētu ieskatu sēņu audzēšanā.

Diskusija, ko radīja mana pirmā uzstāšanās, atstāja daudzveidīgu iespaidu. Lielākoties pozitīvu. Lietderīgi apzināties, ka cienījamā sabiedrībā ir liels skaits cilvēku, kuru domas, izjūtas un cerības līdzinās tavējām. Tikpat lietderīgi un pamācoši ir izdzirdēt pilnīgi pretēju motivētu viedokli. Ļoti iepriecināja dažu manis teikto izdzirdējušu titulētās nācijas pārstāvju reakcija forumā. Informācija no sēņu audzētāju pieredzes: vienkāršākās sēnes (pelējums) viegli iznīcina sēnes ar sarežģītu attīstības ciklu, pārtiekot no tām masveida vairošanās laikā. Kad pārtikas materiāls ir patērēts, pelējums vējā  aizlido uz visām pusēm, meklējot jaunus pārtikas avotus.

Nepatīkami pārsteidz tas, ka daži kluba biedri visā, ne tikai manā runā vien, vaļsirdīgi teiktajā ir gatavi saskatīt slēptu nodomu, oponenta vēlmi izpelnīties kādas savtīgas, politiskas vai jebkādas citas „no pirksta izzīstas” dividendes, apvainot viņu visos nāvīgākajos grēkos – no rasisma līdz krāpšanai. 

Vladimira Bičkovska komentārs: „Atvainojiet, taču es nesaprotu, ko Jūs visu laiku centāties panākt no ministriem? Ja Jums viss bija kārtībā, tad nav saprotams, kāpēc jūs apstājāties pie astoņām Latvijas saimniecībām? Ja pareizi sapratu, šīs astoņas saimniecības bija kā „Potjemkina ciems”, ar kura finansējumu no valsts iespējams nodrošināt sevi „pēc pilnas programmas”? Loģiski.” 

Maijas Aleksejevas komentārs: „Kāpēc 2002. gadā jums ievajadzējās valsts atbalstu? Un, pats galvenais, uz kā rēķina jūs gribējāt to saņemt? Jūs tik pievilcīgi aprakstījāt savu darbu. Biznesam 15 gadi... Piegādes uz visiem veikalu tīkliem Latvijā... Eksports uz ASV un Igauniju... Rakstus nepublicē tikai slinkais (bezmaksas reklāma)... Šajā gadījumā jums vajadzēja palīdzēt valstij, nevis valstij – jums. Nebijāt vairs nekādi mazie bērni, 15 gadi. 2002. gadā neviena vecāka nebija... ES finansējuma arī vēl nebija. Lai valsts kaut ko varētu dot jums, kādam citam nāktos atņemt. Kam? Jūs kaut ko noklusējat...” 

Protams, izsmiekls, aizdomīgums un modrība izraisa tikai līdzjūtību pret cilvēkiem, kuri uzmana Dievs vien zina, ko. Viņiem, vienīgajiem kārtīgajiem cilvēkiem, ir smagi un vientuļi dzīvot starp visiem pārējiem – neliešiem un krāpniekiem. 

Tā nu sarodas uzbrukumi, kam pat nav nekāda sakara ar galveno diskusijas tēmu.

Neviens jūs nekad nespēs saprast, tāpat kā mēs nesaprotam – tā es līdztekus kluba biedru reakcijai raksturotu vientuļo latviešu preses – mūžīgo lozunga „Čemodāns – stacija – Krievija!” skandētāju reakciju. 

Ar konstruktīvu reakciju izcēlās „Lauku avīze” Gordona k-ga personā un raksta komentētāji. Avīze aicināja latviešu tautu ciešāk sadoties rokās (sk. foto no avīzes) radušos draudu priekšā.. 

Grūti gaidīt objektīvu informāciju no žurnālista, kurš neaptver, kāda ir atšķirība starp inženieri, kurš apkalpo standarta projektu (TEC, supermārketa saldēšanas iekārtas, tramvaju depo vai kompānijas – automašīnu pārdevēja garantijas servisu) un inženieri-uzņēmēju, kurš izstrādā un realizē novatoriskus projektus „no idejas līdz gatavam objektam”. Šī kunga uztveres līmenis un gatavība rakstīt pēc pasūtījuma ir skaidri saskatāmi rakstā akcentētajās domās un izsaukuma zīmēs.

«Latvieši, gādājiet konservus un sērkociņus» 
Raksts no «Latvijas Avīzes» 21.09.2012 Franks Gordons

Jurija Aleksejeva vadītais portāls «IMHOclub.lv» devis Oļegam Ozernovam – «kreatīvam (!) inženierim, uzņēmējam» iespēju nākt klajā ar neslēptiem draudiem.

Savā apcerējumā «Krievi Latvijā ir latviešu izdzīvošanas vienīgā iespēja» Ozernovs raksta: «Latvieši nedzīvo etniski atšķirti. Tam jāpiekrīt – vai jāpazūd. Mūs nevajag iedzīt jūsu mentālajos vēsturiski nesenajos ietvaros, bet otrādi – izmantot mūsu nopietno potenciālu un mūsu impērisma labākos vaibstus, lai izdzīvotu šajā pagaidām vēl valstī» (v etoi poka ješčo straņe).

Tālāk – konfekte: «Ar mūsu palīdzību Latvija saņems no Krievijas visu, kas tai vajadzīgs.» Un dusmu izplūdums: «Jums neviens neuzbrūk, bet mums jau nāksies fiziski aizstāvēt mūsu svētumus. Nav nekas labestīgāks par mīlošu krievu, bet nav nekas bīstamāks par krieviem, kas iedzīti kaktā. Ja jūs, latvieši, to nesapratīsiet, (..) gatavojiet zāles, konservus, sērkociņus rezervei. Brīnumi nenotiek. Viss viegli prognozējams.»
Ne velti mēdz teikt, ka no mīlestības līdz naidam – un kādam! – ir mazs solītis.

Visi 47 komentāri 

Lai nu kā, spriežot pēc atsauksmēm, mans raksts tomēr izrādījās noderīgs un man pašam daudz ko padarīja skaidrāku. Tāpēc gribu izteikt patiesu atzinību visiem diskusijas dalībniekiem, kā arī Latvijas Avīzei. Tagad pasaule man ir daudz saprotamāka.

Diskusijas gaitā tās dalībniekiem radās vairāki pašsaprotami jautājumi par mana biznesa likteni Latvijā:

— Ministri iet un nāk... bet kas notika tālāk ar sēnēm?

— Nezinu, kāpēc jūs līdāt valsts aparāta purvā. Nu labi, pirmo reizi... Nu, otru reizi. Taču trešajā reizē es noteikti būtu tam svītru pārvilcis  pāri un meklējis citas iespējas.

— …bet kāpēc aizvērāt?

— Jau... acis smeldz (interesanti... vai ir izsniegts patents uz šo frāzi?). Gaidīšu ar interesi un nepacietību.)

Pildot Priekšsēdētājam un kluba biedriem doto solījumu, kā arī pievienojoties kāda kluba biedra izteicienam: „Aprobežoti cilvēki! Nespēj saprast, ka sēnes veido Latvijas nākotni!”, es nolēmu pastāstīt par viena Latvijas biznesa vēsturi.

Šis te: „Kādi gudrinieki... organizējiet savu biznesu un saņemiet tūkstoš latus”, vairoja entuziasmu.

Un vēl: „Tie, kas ir gribējuši saņemt pilsonību, to ir saņēmuši. Tie, kas nav saņēmuši: idejiskie – principiālie, „latviešu režīma aizvainotie”, sliņķi un cilvēki, kas nevēlas kļūt par pilsoņiem. Galvenokārt tie ir cilvēki, kam principā nepatīk neatkarīgā Latvija.”

Tad nu palasiet stāstu par viena pilsonību nesaņēmuša „sliņķa” biznesu. To organizējis cilvēks, „...kam principā nepatīk neatkarīgā Latvija”, valsts, no kuras nekas nav atkarīgs. Cilvēks, kurš neko nav darījis šīs valsts un tās latviskuma labā. Aprobežots krievu okupants, kurš nav uzskatījis par vajadzīgu un nav bijis spējīgs apgūt latviešu valodu.

1. nodaļa. Ko ēd pie sēnēm 

„Viena no aktuālākajām mūsdienu problēmām, ar ko saskārusies cilvēce, ir pārtikas olbaltumvielu trūkums. Šai problēmai tiek veltīta liela uzmanība. Piemēram, ANO paspārnē nodibināta īpaša komiteja, kuras uzdevums ir vispusīgi olbaltumvielu resursu pētījumi un praktisku ieteikumu izstrāde olbaltumvielu deficīta novēršanai.

Aptuveni 80% patērējamo olbaltumvielu cilvēks saņem no augiem, taču resursu palielināšanas iespējas uz dabisko lietojamplatību rēķina ir ierobežotas. Sēnes, pilnvērtīgu olbaltumvielu avotu, iespējams audzēt visu gadu un neatkarīgi no gaismas zonas, laika apstākļiem un augsnes sastāva savākt līdz 1800 tonnas no 1 ha gadā”.  

„Šampinjoni sastāda 75—80% no sēņu audzēšanas apjoma pasaulē. Šīs sēnes tiek kultivētas vairāk nekā 70 pasaules valstīs”.

„Pateicoties pareizai investīciju politikai, piemērotām iekārtām, plašai izejvielu bāzei un pastāvīgai jaunu tehnoloģiju ieviešanai, līderu pozīcijas sēņu audzēšanas nozarē ieņem Ķīna, ASV, Holande, Francija un Polija.”

Mani novecojušie dati liecina, ka 2002. gadā šampinjonu ražošanas apjoms visā pasaulē sastādīja 4 miljonus tonnu gadā.

„Ne-aprobežotie” tolaik ražoja:

ASV – 250 tūkst. tonnu gadā 
Holande – 320 tūkst. tonnu gadā 
Polija – 80 tūkst. tonnu gadā 
Vācija – 140 tūkst. tonnu gadā  
utt. (šajā sarakstā ir arī Ķīna, Indija, DĀR…)

Šodien, ņemot vērā nozares attīstības tradicionālos tempus un man zināmās tendences, varu pieņemt, ka pēdējo 10 gadu laikā ražošanas apjoms ir palielinājies vismaz par 40%. Prezīci dati noteikti ir atrodami par maksu pieejamās atskaitēs, par ko es šobrīd neinteresējos.

Šampinjonu ražošana un pārstrāde itin labi varētu kļūt par vienu no nozīmīgākajām Latvijas ekonomikas nozarēm. Par to liecina vairāki faktori:

1. Tehnoloģijas prasa pedantisku, akurātu pieeju un uz lauksaimniecību orientētu darbinieku mentalitāti, kas Latvijā ir tradicionāla. Lielākā daļa uzņēmumu ES, kas nodarbojas ar šampinjonu audzēšanu ir mazie un vidējie ģimenes  uzņēmumi (500 – 1500 m audzēšanas platība). 

2. Importa izejvielas, izņemot micēliju, nav nepieciešamas. Izejvielas – vistu, zirgu mēsli, salmi, kūdra, kaļķakmens, ģipsis.

3. Augsta rentabilitāte – no 30% (vai kādai citai agrokultūrai ir tik augsts rādītājs?)

4. Pamata personālam nav nepieciešama speciāla izglītība (apmācība notiek darba procesā).

5. Latvijā ir liels skaits tukšu, grūstošu lauksaimniecības ēku, ko iespējams pielāgot šampinjonu audzēšanai.

6. Tiek iegūta eksportējama produkcija (svaigas un kaltētas sēnes, konservi, ekstrakti, dabiska pārtikas piedeva).

7. Ekoloģiski nekaitīga tehnoloģija. Izlietotais komposts ir lielisks organiskais mēslojums jebkurām lauksaimniecības un dekoratīvajām kultūrām. Neveidojas nekādi piesārņojoši notekūdeņi un izmeši atmosfērā. Bezatkritumu ražošanā tiek patērēti atkritumi un iegūts plašs noderīgu produktu spektrs.

8. Augsts nodarbinātības līmenis nozarē.

Šo sarakstu iespējams turpināt.

2. nodaļa. No šķūņa līdz Hi-Fi

1987. gada maijs – Gorbačova perestroika rit pilnā sparā, tiek pieņemts likums par kooperāciju. Pagrīdes uzņēmējdarbības sprādziens, ko veicināja gadu desmitiem slēptās padomju cilvēku ilgas pēc brīva darba, tieksme pēc normālas dzīves un materiālās brīvības.

Kafejnīciņas, šašliki ceļmalā, maksas tualetes, tulpju ažiotāža un puķu siltumnīciņas, pirmie kioski, valūtas maiņas punkti, videozāles, saunas un citas pirmo padomju kooperatoru pieejamās fantāzijas izpausmes. Arī mēs – vienkārša, pēc tālaika līmeņa vidēji situēta padomju ģimene, ko neapgrūtināja ne partijas biļetes, ne augsti amati, ne sakari ar varas orgāniem un ēnas finansiālo eliti, negribējām atpalikt. 

Taču kopēt pirmā kooperācijas viļņa reālijas nepavisam negribējās. 

Gribējās ķerties pie kaut kā tāda, ar ko citi nav nodarbojušies. Gribējās kaut ko eksotisku, nenovazātu, savu „odziņu”. Mūsu plānu pamatā bija nevis kāre saraust vieglu naudiņu, bet gan vēlme atrast „mūža darbu”, to, kas mums būtu pie sirds, kur varētu izmantot uzkrāto ģimenes potenciālu un spēkus, skaistu darbu, kas būtu noderīgs uz laiku laikiem. Jāpiebilst, ka uzpeldējušo biznesa tēmu masveidība un šaurais spektrs radīja neprātīgu konkurenci. Grūstīties pūlī ar līdzpilsoņiem negribējās. 

Domājām ilgi. Informācijas lauks bija briesmīgi šaurs. Arī padomju domāšanas inerce nekur nebija pazudusi.

Palīgā nāca Viņas Augstība Nejaušība. Mana māsa nejauši žurnālā „Наука и жизнь” izlasīja rakstiņu par šampinjonu audzēšanu. Uz 17 gadiem mūsu ģimenē par noteicošajām kļuva šī raksta divdesmit rindiņas. 

Tā nu 1987. gada jūlijā  Latvijā tika sekmīgi reģistrēts lauksaimniecības kooperatīvs „MICOS”.

Apsvērumi „par”:

Lietderīga pārtikas produkta ražošana. Pārtika! Vai tad bez tās var iztikt? Pēc tās vienmēr ir pieprasījums. Cerības uz gaišu nākotni pamatojās arī uz patēriņa pieaugumu dzimstošā vidējā iedzīvotāju slāņa pārstāvju vidū, dažādojot nabadzīgo padomju pārtikas sortimentu. Vai tad tā nav biznesa perspektīva? Toreiz mums vēl nebija ne jausmas par to, ka citās pasaules valstīs jau sen pārtikā tiek patērēti miljoniem tonnu šampinjonu, un attīstītajās valstīs tā nav nekāda delikatese, bet gan parasts pārtikas produkts tāpat kā kartupeļi un kāposti. PSRS tas vēl bija milzīgs noslēpums. 

Jāsaka, ka tolaik mums – „dzelzs aizkara bērniem” – daudz kas vēl bija noslēpumā tīts. Latvijā un Igaunijā līdzīgu ražotņu nebija. Tolaik Latvijā šampinjoni tika audzēti tikai siltumnīcu sovhozā „Rīga” – nelielā speciālā cehā. Sēnes tika ražotas tikai vietējiem partokrātiem un augstākā līmeņa Ministru Kabineta ierēdņiem. Tātad nav nekādas konkurences (vismaz biznesa sākotnējā posmā), un dārzeņu tirgū ienāk novatorisks produkts. Igaunijā šampinjoni netika audzēti. Lietuvā ražošana eksistēja dažu siltumnīcu kombinātu cehu līmenī. 

No raksta žurnālā izrietēja, ka audzēšanas tehnoloģija ir ārkārtīgi vienkārša, izejvielas – lauksaimniecības atkritumi (salmi, mēsli) un kūdra, kuras Latvijā ir pārpārēm. Micēliju iespējams iegādāties sovhozā „Zarečje” («Заречье») Maskavas apgabalā. Cena – tīrais sīkums. Sēņu audzēšanai ir piemēroti pagrabi un jebkādas citas primitīvas ēkas. 

Aprēķini, kuru pamatā bija nabadzīgā informācija, rādīja satriecošu finansiālo rezultātu. Pasaka!

Iekārtas – dakšas un tačka, plaukti un šļūtene, stipras rokas un muguras, parastu izmēru galva.

Īpašas zināšanas un kvalifikācija nav vajadzīga. Pietiek ar četru stundu ilgu apmācības kursu tajā pašā sovhozā „Zarečje”.  

Negatīvu apsvērumu, principā, nebija. Nu, no kurienes tad lai tie rastos uz fona, ko veidoja pilnīga nezināšana, diletantiska pārgalvība un bezgalīga vēlme tūlīt un uz vietas sākt pašiem savu uzņēmumu.

3. nodaļa. «Būdiņa, būdiņa, pagriezies! Pret mežu ar aizmuguri, pret mani — ar priekšu» 

Vārds „pagrabs”, ko ne vienu reizi vien sastapām tajos nožēlojamajos informācijas avotos, kas bija mūsu rīcībā (tolaik grūti sadabūjamā žurnāla „Приусадебное хозяйство” līmenī), uz mums iedarbojās kā burvju vārdi. Pagrabi tika aprakstīti kā sēņu audzēšanai vispiemērotākās un lētākās telpas. 

Ņēmām vērā šīs „lieliskās” rekomendācijas un ķērāmies pie lietas, meklējot superpagrabu mūsu varenajam biznesam. Sadraudzējāmies ar visiem izpildkomiteju nedzīvojamo telpu fonda priekšniekiem. Izložņājām visus pagrabus pilsētas centrā (paneļu mājās pagrabi ir sīki, bet mēs bijām iecerējuši „lielu biznesu”!). Divus mēnešus es ar tramvajiem apbraukāju visas „kaķu ievērības cienīgās vietas” Rīgā.

Dievs par mums apžēlojās. Jaunajam kooperatoram nekas nenāca pie sirds. 

Toties paplašinātie meklējumi, kuros iekļāvām Rīgas apkaimi, negaidot sniedza pieņemamu rezultātu. 

Piecu kilometru attālumā no Rīgas gluži nejauši uzdūrāmies tukšai divstāvu ēkai – bijušajai dārzeņu noliktavai ar pagrabu. Vai tad pēc tam vēl ir iespējams neticēt liktenim!

Pagrabs – īsts sēņaudzētāja sapnis. Apakšējais stāvs no divām pusēm ierakts kāpā. Lieliska siltumizolācija. Gleznaina apkaime bez kaimiņiem 300 m rādiusā. Līdz Imantai – 30-40 minūšu gājiens cauri mežam. No ceļa ēku piesedz kāpa. Visapkārt mežs, nedaudz tālāk – lauki. Klusa, gleznaina un plaša vieta. Nesamulsināja arī ciema atkritumu izgāztuve aizmugures „pagalmā”.





(Atvainojiet, fotogrāfiju kvalitāte nav īpaši augsta – vecas filmiņas... 25 gadi pagājuši)

Vēlāk iztaujājām vietējos iedzīvotājus un noskaidrojām, ka „būdiņa” celta 50. gadu sākumā un stāv pamesta jau 5 gadus. Agrāk tur bijusi kolhoza „Spilve” dārzeņu noliktava. Kolhozu asimilēja Bulduru sovhoztehnikums, un tagad ēka pieder tam... un Imantas jauniešiem, kuri šeit iekārtojuši pritonu, kur osta līmi un gūst seksuālās dzīves sākotnējās iemaņas. 

Sovhozs-miljonārs, viens no desmit lielākajiem lauksaimniecības uzņēmumiem Latvijā, ar savu radošo garu līdz šīm vietam vēl nebija nokļuvis. Tolaik sovhozu vadīja Māris Eihe, labs saimnieks un lieliska rakstura cilvēks. Tiesa, to, cik viņš lielisks, es uzzināju daudz vēlāk. Tikai pēc tam, kad viņš bija pārliecinājies, ka mēs neesam kaut kādi krāpnieki, bet nopietni uzņēmēji, viņa cieņas vērti. Sākumā mūsu ieceri viņš uztvēra ļoti naidīgi. Tajos jautrajos laikos cilvēkiem jau bija radies negatīvs priekšstats par kooperācijas būtību un kooperatoriem. Maigi sakot, mūs necieta, it īpaši krievus. Ko tur slēpt, zināms pamats tam bija. 

Taču, kad sovhoza vadība pārliecinājās pa mūsu godīgajiem nodomiem un ieraudzīja pašaizliedzīgo darbu, nekādus tālākus šķēršļus tā mūsu ceļā nelika un bieži vien pat palīdzēja, kā spēja – ar transportu, materiāliem, izejvielām un tehniku. Turklāt visā mūsu darbības laikā mums ne reizi nenācās ķerties pie kukuļiem. Ar siltām jūtām, pateicību un cieņu atceros Dominiku Vaivodu (direktora vietnieku), Andri Enci (galveno dispečeru, patreizējo Babītes pagasta vadītāju)un Jāni Skroderi (galveno agronomu). 

Tolaik nebija ne mazāko iespēju iegūt zināšanas. Nebija atbilstošu likumu, arī līdzekļu mums tolaik nekādu nebija. Toreiz mēs nomājām tikai pirmo stāvu – veselus 300 kvadrātmetrus!

Pirmo reizi apskatot ēku, mani nepārmāca šausmas pat par ēkas briesmīgo stāvokli gan no iekšuses, gan ārpuses, — pārāk dziļas bija ilgas pēc jaunas dzīves. 
Abi stāvi bija stāvgrūdām piebāzti ar sapuvušiem dārzeņiem, saplēstām pudelēm un citiem atkritumiem. Nekādu komunikāciju, izņemot vecu divdzīslu elektrības kabeli 220 V, kas piegādāja strāvu dažām lampiņām. 

Apmēram trešā daļa māla sienu otrajā stāvā bija apbirušas. No akmens sienām un dolomīta-betona pamatiem bira smilšu strautiņi. Jumts daudzviet bija sagruvis. Pie ēkas aizmugures sienas – ciema atkritumu izgāztuve. Pirmo stāvu aizņēma nodalījumi kartupeļu glabāšanai, sameistaroti no veciem balinātiem dēļiem.

4. nodaļa. „Ne jau nauda ir galvenais, bet gan tās daudzums”

Lūk, kad pilnīgi skaidri kļuva redzams mūsu pieredzes trūkums un absolūtais diletantisms sēņu audzēšanas jautājumos! Es sagatavoju tāmi, padomāju šā un tā, un mēs aprēķinājām, ka nepieciešamais kapitāla ieguldījums veido... veselus trīs tūkstošus rubļu. Tiesa, jau pēc 4 mēnešus ilgas kūleņošanas tāme pieauga līdz 12 tūkstošiem. Šodien smiekli nāk, to visu atceroties, jo kredītu procents tolaik bija neticams – 0,75% gadā! Bez ķīlas!

Izmanīgi avantūristi tolaik viegli ņēma kredītā desmitiem un simtiem tūkstošu rubļu kafejnīcu un tualešu celtniecībai. Taču mēs paņēmām tikai tik daudz, cik varējām atdot neveiksmes gadījumā. Neaizmirsīsim arī to, ka tolaik tā bija liela nauda (jauns „žigulis” maksāja 6 tūkstošus), mēs gatavojāmies ilgi strādāt, un godīgumu neviens atcēlis nebija. 

Jau pēc gada es par 45 tūkstošiem rubļu pārdevu savu māju ar sešsimt kvadrātmetriem zemes Ķīšupē. Gandrīz uzceltu divstāvu ķieģeļu māju, ko pēc sava projekta biju cēlis pats savām rokām. Domāju, nav nekādas vajadzības teikt, ka visa nauda tika ieguldīta biznesa attīstībā.

Tālāk bizness attīstījās ar bankas kredītu palīdzību. 15 gadu laikā piecas reizes ņemtie kredīti, kā arī uzņēmuma gūtā peļņa pilnībā atkal tika ieguldīti uzņēmumā. Kredītu procenti – no 22% līdz 36% gadā. Četri no tiem tika dzēsti. Ar piekto, vislielāko, galā netiku. Taču par to sīkāk pastāstīšu vēlāk. 

Jāpiebilst, ka viens no kredītiem bija slavenais G-24, taču negribētos stāstīt, ko nācās pārvarēt, lai saņemtu to bez viena vienīga kukuļa, krāpšanās un vajadzīgajiem sakariem. Pastāstīšu tikai par to, kā kādas vērā ņemamas darba dienas beigās es kopā ar bankas kredītu departamenta darbiniecēm dzēru šampanieti, atzīmējot ilgi gaidītā kredīta saņemšanu, un viņu ofisā nejauši ieradās bankas prezidents. Uzzinājis svētku iemeslu, viņš palūdza ieliet arī viņam. Paņēmis rokās plastmasas glāzīti, viņš uz mirkli iegrima domās un, iestājoties godbijīgam klusumam, svinīgi teica: „Par pirmo godīgi saņemto G-24!”. Viņa acīs pavīdēja cerība uz to, ka šajā pasaulē viss vēl netiek pārdots. Izdzēris šampanieti, viņš devās projām, norausdams skopu asaru un brīnīdamies pats par sevi (man tā šķita). Vēlāk mēs ar viņu kļuvām par labiem draugiem. 

Dažus gadus vēlāk tāda pati aina noritēja šajā pašā vietā, ar tiem pašiem personāžiem „svinībās” par godu šī kredīta dzēšanai. Atšķirība tikai tā, ka toreiz jau es pats uzaicināju bankas prezidentu pagodināt šo notikumu ar savu klātbūtni, bet viņa tosts skanēja tā: „Par pirmo atmaksāto G-24!” 

5. nodaļa. „Jaunā cīnītāja kurss”

Līdztekus ražošanas bāzes izveidei tika sagatavotas tehnoloģijas. Vēl nekad mūžā man diennakts nav šķitusi garāka kā tolaik. 12 – 16 stundas smaga darba rūpnīcā, 40 minūtes kājām pa mežu līdz mājām, duša, ēdiens un... vēl pāris stundas sovhozā „Zarečje” dabūtās lieliskās L. Devočkina grāmatas „Šampinjoni” studēšanai. No rīta – no jauna cīņā, pretī varoņdarbiem. Un tā mēnešiem ilgi.

Šo grāmatu man uzdāvināja pats autors, gaišā piemiņā glabātais profesors Leonīds Devočkins. 

Maskavas apgabalā izveidotais sovhozs „Zarečje” bija pirmais un tolaik vienīgais sēņu audzēšanas mācību centrs Padomju Savienībā. Sovhoza paspārnē bija nodibināta sēņu audzēšanas skola. To vadīja profesors Devočkins, viņam palīdzēja viņa meita, pārsteidzošā (tolaik kandidāte, tagad — bioloģijas zinātņu doktore) Natālija Devočkina. Viņi bija mani pirmie skolotāji. Tolaik pēc zināšanām es devos pie viņiem. 

Pateicoties šiem cilvēkiem, šampinjonu audzēšanas entuziastiem, es, tāpat kā daudzi citi, iemīļoju sēņu audzēšanu. Par lielāko daļu savu zināšanu šajā sfērā man jāpateicas tieši viņiem. Šajā skolā kopā ar citiem visu 15 PSRS republiku pārstāvjiem es 1988. gadā apguvu „jaunā cīnītāja kursu”. 

Pēc tam es ne vienu reizi vien apmeklēju sovhozu, nu jau biznesa darīšanās. Tur es pirku micēliju un eksperimentālās iekārtas audzēšanai. Katru reizi es saņēmu no kolēģiem Devočkiniem vērtīgu informāciju par sēņu audzēšanu. 

Taču pamatā apmācība pirmo 8 darba gadu laikā noritēja ražošanas procesā, izmantojot dārgo mēģinājumu un  kļūdu metodi.

6. nodaļa. Bērnība 

1987. gada 16. oktobris kļuva par pirmā šampinjonu ražošanas uzņēmuma Latvijā pirmo ražošanas dienu. Upju kuģniecības uzņēmumā, kur tolaik strādāju, paņēmu trīs mēnešus atvaļinājuma no neizmantotajiem atvaļinājumiem un pavēru jaunu, neiepazītu savas dzīves lappusi.

Atceros, kā izrāvu no dēļiem pāris naglas, izlīdzināju ar kaut kādu dzelzi, ar akmeni iedzinu sienā, pārģērbos darba drēbēs, uz naglām pakāru tīrās drēbes un uzrotīju piedurknes. Nespēju aprakstīt lielisko izjūtu, bezgalīgo entuziasmu, ko tolaik jutu. Šīs jūtas mani pavadīja ilgus gadus – visu laiku, kopš strādāju sēņu audzēšanas sfērā. Radošās domas brīvība. Iespēja redzēt reālu savu ideju iemiesojumu un sajust konkrētu to realizācijas rezultātu.

Neaprakstīšu visu, ko nācās pārvarēt, lai iedvestu dzīvību šajās drupās un sāktu nopietnu ražošanu.

Totālais padomiskais deficīts tolaik it īpaši skāra celtniecības materiālus, velmējumus, caurules, elektroinstalācijas un transportu. Viss bija stingri iekļauts fondos, taču fondu piešķiršana nebūt nenozīmēja to, ka prece ir bāzē. Šeit atjautības brīnumus demonstrēja mana māte Margarita Petrovna, kura dažbrīd no padomju ierēdņiem panāca neiespējamo, turklāt gandrīz bez kukuļiem. 

Līdzekļu darbaspēka algošanai nebija. Nebija jau arī īsti, kur meklēt. Darba tirgus neeksistēja.  Palīgā nāca četri domubiedri, kuri brīvdienās pievienojās man brīvā darba laukā. Viņi visi strādāja valsts uzņēmumos, uzturēja savas ģimenes, un pāriet uz kooperatīvu brīvā, taču pagaidām vēl bezmaksas darbā nevarēja nekādā gadījumā. Mums palīdzēja arī stiprais vectēvs Makaričs, pensionārs-entuziasts. 

Divus mēnešus mēs vedām ārā atkritumus no telpām un no teritorijas. Uzbūvējām ventilāciju, uzcēlām un vietām pieremontējām sienas, jumtu, uzcēlām mazu tvaika katlu māju, kas strādāja ar dīzeļdegvielu, sametinājām plauktus, ierakām zemē divus cementa vedējus – to cisternas attīrījām un pielāgojām ūdens (to nācās vest) un katlam nepieciešamās dīzeļdegvielas glabāšanai.

Izjaucām kartupeļu glabāšanai paredzētos nodalījumus pirmajā stāvā.

Pēc pusgadu ilga darba bija gatava pirmā kamera, un mēs iestādījām pirmās sēnes.

Kompostu (30 tonnas) gatavojām ar rokām otrajā stāvā (tolaik mēs jau nomājām arī to). Materiālus telpās vedām ar ķerrām un spaiņiem. Kompostu maisījām (pievienojot ūdeni un ģipsi), pārvietojot materiālu ar dakšām no vienas vietas uz otru.

Pieredzes trūkuma dēļ pašu pirmo kompostu gatavojām tikai no zirgu mēsliem ar salmu pakaišiem, pievienojām šķidrinātus vistu mēslus. Tīrus salmus klāt nelikām. Receptūra tika sastādīta, vadoties no izejvielām, kas bija mūsu rīcībā.

Zirgu mēslus vispirms mēs ieguvām tuvējā jāšanas sporta skolā. Pēc tam vēl daudzus gadus vācām tos staļļos visā Latvijā. Piegādājām salmus, barterā savācām mēslus. Zootehniķi un zirgkopji dumpojās. Viņiem bija daudz ērtāk zirgiem pakaisīt zāģu skaidas, taču par mēsliem mēs maksājām – gan piegādājot salmus, gan saviem spēkiem tīrot steliņģus.

Uz staļļiem braucām ar visu savu nelielo kolektīvu un stiepām ārā no steliņģiem desmit dienu laikā piemīdītos un mitros pakaišus, kuros pat dakšas iedūrās tikai ar lielām grūtībām. Tikai vājprātīgais tālaika entuziasms un svētā ticība gaišajai nākotnei varēja mūs pamudināt uz tādu katordznieku cienīgu un „aromātisku” darbu. Paldies Dievam, toreiz, redzot šo darba varoņdarbu rezultātu – asiņainās tulznas, amonjaka smaku un pārpūlēto muguru, nepazuda mana nebeidzamā mīlestība pret zirgiem, šiem cēlajiem, spēcīgajiem un skaistajiem dzīvniekiem.

No otrā stāva kompostu laidām lejā virvēs piesietos veļas katlos cauri „kartupeļu lūkām” grīdā un krāvām plauktos. Veselu diennakti bez pārtraukuma pielādējām kameru. Kompostu pasterizējām (sterilizējām) tieši kamerā. Hermetizējām telpu un septiņas diennaktis apstrādājām kompostu ar tvaikiem, ko laidām ventilācijas sistēmā. Tā pirts man palikusi atmiņā uz visu mūžu. Ik stundu nācās mērīt komposta temperatūru vismaz desmit punktos uz plauktiem. Kamerā +700C, amonjaks, sērūdeņradis un pārējās draņķības milzu koncentrācijā. Biezi ūdens tvaiki – izstieptu roku saskatīt nevar. Līdz jostasvietai kails, slapjš dvielis uz galvas (uzvilkt masku prātā neienāca) un skriešus peklē ar tabulu un zīmuli rokā. 10 minūtes ilgs varoņdarbs, un mērījumi saņemti. Var regulēt procesu.

Pēc tās pirts īsajās atpūtas stundās sapņos bieži rādījās jūrnieki grimstošu zemūdeņu degošajās tilpnēs, bet amonjaka smaka vajāja visur. Nelīdzēja nekādas dušas un šampūni. Toties āda mums visiem bija kā maziem bērniem, un par gripu un saaukstēšanos mēs aizmirsām vismaz uz pieciem gadiem. Mēs pat jokojām: ja nekas neizdosies ar sēnēm, atklāsim saunu-mēslu dziedētavu. Peldēsimies zeltā.

Pēc tam kameru atdzesējām ar svaigu gaisu un sējām plantācijā micēliju, ko kompostā iestrādājām ar rokām.

Te nu jāsaka, ka pēc nedēļu ilgās termiskās apstrādes komposts ieguva pārsteidzošu maizes-riekstu-sēņu smaržu. Valdzinošs, ne ar ko nesalīdzināms nebijuša svaiguma aromāts. To es nekad neaizmirsīšu. Pēc komposta pasterizācijas, kas nepieciešama, lai iznīcinātu kompostā esošās, taču šampinjoniem absolūti nevajadzīgās gāzes, mikroorganismus un vielas, kā arī liktu rasties noderīgām vielām, visa tehnoloģija kļūst par īstu sēņu aromāta mūziku.

Kamera, kurā vienlaikus aug vairākas tonnas šampinjonu, — tā ir fantastiska aromterapija (šis vārds nespēj atainot aprakstāmās parādības jēgu, taču cits diemžēl nenāk prātā). Ja svaigumam vārda pilnā nozīmē ir smarža, tad te nu tā ir – šampinjonu plantācijas aromāts. Tajā cilvēks jūtas, domā un elpo pavisam citādi.

Patiešām, šampinjons ir dīvains „dzīvnieks”. Jā, jā! Nebrīnīties. Zinātnieki vēl joprojām nav noskaidrojuši, vai sēnes pieder pie faunas, vai floras. Kultivējamais šampinjons (Agaricus bisporus) ir vienīgā sēne, kas vairojas, tikai saplūstot  divām sporām – sievišķajai un vīrišķajai. Ilgus gadus atrodoties to sabiedrībā, es konstatēju daudzus šampinjonu paradumus, kas raksturīgi attīstītiem radījumiem.

Šampinjoni reaģē uz skaņām (sekodams japāņu sēņu audzētāju piemēram, es audzēšanas kamerās translēju klasisko mūziku – ražīgums palielinājās), nepiedod nevērīgu attieksmi pret sevi, ir ļoti ziņkārīgi. Ja augļķermeņu attīstības sākumposmā periodiski ieiet kamerā un jautri uzsaukt: „Celties!”, vilnis ceļas ātrāk. Pārbaudīts fakts.

Viņiem patīk tumsa. Katru reizi, ienākot kamerā un ieslēdzot gaismu, gaidāmi visdažādākie pārsteigumi, kaut kas pavisam negaidīts. Dažu stundu laikā plantācija mainās acu priekšā. Ticiet man, tā ir pārsteidzoša aina. Kad gaisma deg ilgi, un kamerā ir daudz cilvēku (savācot vilni), šampinjoni tiecas pavērt cepurītes un izbērt sporas kompostā, bet pēc tam tikpat strauji vīst. It kā justu, ka viņiem vairs atlicis pavisam maz un drīz viņi „atstieps kājas”. Tāpēc kvalitatīvas sēnes ir jāsavāc ātri. Tiesa, bieži vien bija neveikli – lauzt tādu skaistumu. Ko lai dara... vajadzība tāda.

Es varu vēl ilgi stāstīt par šo dabas brīnumu, taču raksts jau tāpat iznāks garš. Uzskatiet to par atzīšanos mīlestībā darbam, kas mani pilnībā aizrāva uz ilgiem gadiem.

Lūk, tā šie skaistuļi aug. Strauji, spēcīgi un dāsni.



Ieskatieties šīs sievietes sejā. Tā vienlaikus ir sajūsmas, pārsteiguma izteiksme, jūtas, ko rada piedalīšanās kādā brīnumā, neparastā procesā:

Tā ir Raja Kozlova – mūsu sēņu savācēju primadonna. Superprofesionāle, ļoti darbīgs un jauks cilvēks. Kopā ar mums viņa strādāja 11 gadus un kļuva gandrīz par mūsu ģimenes locekli. Pēc firmas slēgšanas daudzas mūsu savācējas aizbrauca uz Īriju vai Holandi. Maiņas laikā Raja savāca līdz 120 kg kvalitatīvu, saskaņā ar standartu apgrieztu sēņu (1 kg – 60 līdz 90 vidēju un nelielu sēņu).

Ticiet man, šādu ainu viņa ir redzējusi bieži. Taču katru reizi, iekļūstot šajā šampinjonu enerģētikas laukā, viņa, tāpat kā es un daudzi citi, jutās līdzīgi. Šīs jūtas bija daudz izteiktākas nekā prieks par labas ražas nesto gaidāmo peļņu un gandarījums par labi paveiktu darbu.

Pēc šādas ainas sejas kļuva gaišākas arī visiem apmeklētajiem, ekskursantiem, žurnālistiem, ministriem, ārzemniekiem un pieredzējušiem agronomiem, kuri pie mums pilnos autobusos brauca mācīties.

7. nodaļa. Pusaudža gadi

Pirmo ražu audzējām un vācām gandrīz gadu (nevis divus mēnešus saskaņā ar standartiem)!

Šajā laikā savācām veselus... 5 kg no plantācijas metra. No šampinjonu audzēšanas rūpnieciskās tehnoloģijas pat pēc tālaika mēra tas bija tīrais nieks. Ar grūtībām kompensējām izdevumus – paldies Dievam, to bija ļoti maz. Savu darbu apmaksājām ar entuziasmu un optimismu. Dīzeļdegviela un elektroenerģija maksāja kapeikas. Kredīta procentus (90 rub. gadā) maksājām gada beigās.

Ļoti labi atceros, kā pārdevām dažus pirmos, dienā savāktos kilogramus šampinjonu. Toreiz mēs bijām tādi paši tirgoņi, kā sēņu audzētāji.

Rajona izpildkomitejā saņēmu atļauju ielu tirdzniecībai. „Staburadzē” nopirku desmit bērnu tortēm paredzētas saliekamas kārbas. Tajās safasēju sēnes. Biedram virs vējjakas mugurā uzvilkām baltu medicīnas darbinieku halātu(!). Nostājāmies kopā ar viņu pie letes Imantas tirdziņā iepretim universālveikalam „Viļņa” (tagad — „Mego”). Līdzās tikai daži pārdevēji – kartupeļi, burkāni, ziedi. 

Labi, ka bija pavasaris, un meža sēnes tirgū atrodamas nebija. Domāju: eh, bagāti kļūsim vienā rāvienā!

Mans biedrs – pie letes, es pats – maliņā, mārketinga pētījumus veicu un it kā nemaz neesmu ieinteresēts.

It kā starp citu pievilinu pircējus. Stāvam vienu stundu, stāvam otru... Auksti, bet bizness kā neiet, tā neiet. Cilvēku maz. Optimisms krītas līdz ar gaisa temperatūru. Tuvojas vakars. Reti cilvēki pienāk, jautā, kas tas par tādu neredzētu zvēru? No kurienes? Ar ko to ēd? Vai tie nav kādi Černobiļas mutanti? No kurienes suņusēnes?

Pāris drosminieki sarunā nonāca līdz cenai. No tālaika mēroga cenu esmu noteicis bargu – 10 rub. par kilogramu, tātad piecītis par kārbu. Mēģinu pierunāt gan šā, gan tā. Stāstu interesentiem gan par francūžiem ar Napoleonu, gan par to, kāda tā ir delikatese, gan to, ka šodien šādas sēnes ēd tikai ģenerālsekretāra un Ministru kabineta locekļu tuvākais loks (starp citu, tolaik tieši tā arī bija). Nekas nelīdz. Aizrunājos tiktāl, ka stāstu sievietēm ar skumjām acīm par to, ka šis brīnums efektīvi un labvēlīgi ietekmē vīriešu potenci. Tālāk par svārstībām viņu acīs un plānā naudas maciņa nervozu aptaustīšanu mēs nekādi netiekam. 

Manas skaistās sēnītes guļ kārbās kā zefīrs „Albatrosā” (valūtas veikals jūrniekiem), bet tirdzniecība uz priekšu neiet. 

Četru stundu laikā pārdevām veselas... divas kārbas! Nopirka dāmas, kurām ar vīriem, šķiet, klājās pavisam bezcerīgi. Spriežot pēc visa, viņas atdeva pēdējo naudu. Tiesa, sirdsapziņas pārmetumus es nejutu – šampinjons patiešām ir ļoti noderīga lieta. 

Kooperatora azarts klusiņām kusa kā Grenlandes ledi. Galvā kredīta dzēšanas grafiku laiku pa laikam nomainīja gaidāmo maksājumu tāme – par transportu, mēsliem un kūdru. Parādījās klusa skaudība pret tulpju audzētājiem un šašliku cepējiem. 

Satumsa. Gandrīz jau nolēmu nomest cenu. Nebrauksim taču atpakaļ ar sēnēm. 

Te pēkšņi... Vidēja vecuma sieviete miecētas ādas jakā, gudras acis. Skriedama garām tukšajām letēm, viņa nejauši ieraudzīja mūsu kompāniju – divas lāstekas un sēnes. 

Apstājās kā iemieta, bet pēc tam ar saucienu: „Mans Dievs, cik skaisti!!!” viņa metās pie mums, skrienot apkārt tukšajām letēm. Es, tolaik vēl jauns un simpātisks, nolēmu, ka „skaisti” attiecas uz mani vai manu draugu, viņš arī nav gluži „pēdējais puisis ciemā”. 

Pieskrēja. Paķēra sēni, paostīja, iebakstīja ar manikirēto nadziņu un, nez kāpēc paskatījusies  apkārt, sazvērnieciski jautāja:

- No kurienes?!

Es piedevu sev visas savas nesenās vājības un šaubas, izjutu lepnumu: 

— Made in Latvia! Paši izaudzējām!

Noticēja. Salā man bija godīgas acis.

— Īsts brīnums, zēni! Malači! Cik prasāt?

Nu, domāju, stāvēšu līdz pēdējam. Mārketings ir un paliek mārketings. (Nē, meloju. Toreiz es pat tādu vārdu nezināju, taču kaut ko līdzīgu tomēr nodomāju.)

— Desmit rubļi par divām kārbām, seši – par vienu.

Dāma izvelk „zaļo Ļeņinu” (50 rub. kupīra):

— Ņemu visas!

„Sarkanais Ļeņins” (10 rub. kupīra) par abām pirmajām pārdotajām kārbām un... Te nu tā ir — laime!

Tātad biznesam ir perspektīva! Tirgus sektors ir noteikts. Lai dzīvo kooperācija!

Šampinjonu tirgus izveide Latvijā ir atsevišķa tēma. Nebija nemaz tik vienkārši sēnes mīlošā valstī pārdot tonnām padomju tautai nepazīstamu sēņu. Nācās gan lezginku dejot veikalu palīgtelpās, gan ēst svaigas sēnes (starp citu, ļoti garšīgi, un kuņģa dedzināšana pāriet vienā mirklī), pierādot, ka tās ir nekaitīgas. Nācās savtīgos nolūkos flirtēt ar resnām šefpavārēm un prečzinēm, kā arī valsts tirdzniecības ierēdņiem dāvanas pasniegt. Kur nu bez tā visa.

Par maniem pirmajiem klientiem kļuva visi Jūrmalas restorāni, Rīgas kooperatīvās tirdzniecības tīkls, vairāki dārzeņu veikali un viena ņipra pārpircēja Rīgas Centrāltirgū.

Sākumā sēnes izvadāju vecā „ausainā” „Zaporožecā”, ko biznesam ziedoja mans draugs un līdzdalībnieks. Noņēmu tam visus sēdekļus, atstāju tikai vadītāja sēdekli un rezultātā ieguvu tādu dīvainu „sēņvedi”. Pirmo gadu braukāju bez tiesībām. Pirms tam vispār nebiju pie stūres sēdies. Daži mācību braucieni ar pieredzējušu autovadītāju, un simt kilometri dienā pa Rīgu un Jūrmalu. Pēc tam godīgi pabeidzu skolu un saņēmu tiesības. Starp citu, mašīna bija lieliska – lidoja kā bezdelīga un lauzās visur cauri tā, ka džipi varēja apskaust. Ja tikai krāsniņa nebūtu niķīga, iemeslu žēloties nebūtu.

Līdz ar „Mikosa” izaugsmi auga arī šampinjonu tirgus Latvijā. Un bez liekas pieticības varu teikt, ka tieši mūsu kompānija iemācīja Latviju ēst šampinjonus.

Jau vēlāk smagi izcīnītajā un iestrādātajā lauciņā ielīda holandieši, pēc tam – poļi un brāļi lietuvieši. Pirmos un otros es gadu gaitā patriecu, bet trešos... Nu, par to pastāstīšu citā nodaļā.

Bet toreiz... Toreiz sapratu, ka mūsu izvēlētā biznesa nozare ir visai perspektīva, ka tā sarežģītības līmenis ir daudz augstāks, nekā veidojās mūsu sākotnējais priekšstats, ka neizdosies  sastingt uz kādas sīkas pakāpes, nodrošinot pienācīgu (no padomju cilvēka viedokļa) eksistenci – tirgus nepieļaus.

Dzīve strauji traucās uz priekšu. Nācās pielikt spēkus, lai to panāktu. Pavērās plašs apvārsnis. Ļoti gribējās nebūt atkarīgiem ne no viena! Iztēlojāmies skaistu, lielu un tīru darbu, kas atbilst mūsu spējām un vēlmēm – gan mums, gan bērniem, gan mazbērniem.

„Mikosa” bērnība un pusaudža gadi beidzās.