Konkrētu nozares uzņēmumu interešu aizstāvības paušanai Latvijā pastāv desmitiem dažādu uzņēmēju interešu aizstāvju organizācijas. Teorētiski šīm nevalstiskajām organizācijām būtu jābūt ērtiem sarunu partneriem ar valsti. Tajā pat laikā, sekojot visām valsts aktivitātēm uzņēmējdarbības vides «sakārtošanā», rodas jautājums, kādēļ tik klusas un nemanāmas ir lielākās uzņēmēju interešu aizstāvju organizācijas?

Diemžēl atbilde ir visai prozaiska — valsts ir izveidojusi sistēmu, kurā šīs organizācijas ir atkarīgas no valsts finansējuma, vai arī no funkcijām, kuras valsts ir deleģējusi veikt šīm organizācijām un šo funkciju veikšana nodrošina ieņēmumus, kas nodrošina šo organizāciju pastāvēšanu. Šīs organizācijas nav atkarīgas no savu biedru naudām, un tāpēc jau pašos pamatos, šīs organizācijas nepilda sargsuņa uzdevumu savu biedru interesēs — labākajā gadījumā tās var pildīt dekoratīvu klēpju sunīšu funkcijas.

Aplūkosim populārākos šīs «sadarbības» modeļus!

ES fondi un asociācijas

Viens no šādiem izteiktākajiem piemēriem ir LR Ekonomikas ministrijas pārraudzītā programma «Atbalsts nodarbināto apmācībām komersantu konkurētspējas veicināšanai — atbalsts partnerībās organizētām apmācībām». Šā gada 13.augustā LR Ministru kabinets pieņēma lēmumu, ka vairs nav nepieciešams rīkot publiskus konkursus, bet labāk izdalīt vairākus miljonus latus astoņām lielākajām uzņēmējus pārstāvošajām organizācijām, kuras kādreiz bija piedalījušās konkursā pirms vairākiem gadiem ...

Lieki piebilst, ka šādas dāvanas vairāku miljonu latu apmērā padarīs šo uzņēmēju interešu paudējus īpaši labvēlīgus pret LR Ekonomikas ministriju un valdību kopumā. Tāpat asociāciju iesaistīšanās ES fondu apgūšanā padara tās atkarīgas no valsts, jo jebkurš uzņēmums, kurš  izlieto ES naudu ir saskāries ar daudziem birokrātijas šedevriem, kur pastāv riski, ka ES naudu var pieprasīt atgriezt atpakaļ, līdz ar to, jebkura asociācija, kura izmanto ES līdzekļus, saprot, ka ja tā būs «skaļa», tad pastāv liela varbūtība, ka parādīsies ārkārtējās projektu kontroles, kur nevar izslēgt, ka kaut kas netiks atrasts nepareizs.

Kā otra šāda veida sadarbības modeli var minēt LR Zemkopības ministrijas izsludināto programmu tūrisma aktivitāšu veicināšanai, kur viens no virzieniem bija paredzēts mārketingam. Tur arī varēja pretendēt jebkura  nevalstiskā organizācija, kurai vajadzēja atbilst sekojošiem principiem:

- tai ir vismaz piecu gadu pieredze lauku tūrisma mārketingā;
- tai ir vismaz piecu gadu pieredze lauku tūrisma, lauksaimniecības un citu lauku ekonomikas jomas sadarbības veicināšanā;
- tā ir vismaz vienas starptautiskas lauku tūrisma organizācijas biedrs;
- tai ir esoša biedrības tīmekļa vietne tūrisma pakalpojumu sniegšanai;
- tā darbojas visā Latvijas teritorijā lauku tūrisma un lauku attīstības jomā.

Lieki piebilst, ka šāda veida kritērijam atbilst Latvijā tikai viena asociācija, kura tad arī brīnumainā kārtā uzvarēja izsludinātajā atklātajā konkursā, savukārt reģionālās tūrisma asociācijas, kuras ir ne mazāk nozīmīgi spēlētāji lauku tūrismā, vienkārši tika izslēgti no spēles.

Iesaistīšana naudas dalīšanā

Kā nākošais modelis, ko izmanto ministrijas, ir aktīvāko spēlētāju iesaistīšana ES naudas vai citu finanšu līdzekļu sadalē. Zīmīgi, ka atsevišķos gadījumos tas neliedz arī pašām nevalstiskajām organizācijām iesniegt savus projektus.

Šeit kā piemēru varu minēt LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, kur visus projektus pārrauga Latvijas vides aizsardzības fonds, pie kura ir izveidota padome. Tās sastāvā ir 19 nevalstisko organizāciju pārstāvji, kuriem ir uzticēta iesniegto vides projektu izvērtēšana. Lieki teikt, ka pašas padomē esošās organizācijas var iesniegt arī savus projektus.

Līdzīgs princips ir LR Zemkopības ministrijas pārraudzītajai «Leader» programmai, kur nauda tiek piešķirta vietējo partnerību aktivitātēm. Puse no šīs Partnerību vadības ir pašvaldību pārstāvji, bet puse ir vietējo sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Un arī šajā gadījumā Partnerības vadībā esošs organizācijas pārstāvis ir tiesīgs iesniegt projektus, pie tam ir jāņem vērā, ka pati Partnerības vadība sākotnēji šos projektus arī vērtē.

Finansēšana un funkciju deleģēšana

Dažāds ministrijas un to padotības iestādes aktīvi atbalsta nevalstisko organizāciju aktivitātes. Kā piemēru var minēt zemkopības ministres Laimdotas Straujumas publiskos izteikumus, ka sadarbības partneru atbalstam tiek tērēti būtiski naudas līdzekļi. Nevalstiskajām organizācijām tiek uzticēts rīkot konkursus, aptaujas, pētījumus, apmācības. Tiek arī tieši atbalstīti nevalstisko organizāciju ierosināti projekti, kad nereti ir tā, ka valsts budžets ir arī vienīgais šīs iniciatīvas finansētājs.

Lielus nevalstisko organizāciju ienākumus gūst no valsts deleģētajām funkcijām.
Arī šajā gadījumā ir virkne normatīvu aktu, kuri nosaka veikt atsevišķas darbības ministriju sadarbības partneriem, par kurām savukārt var tikt iekasēta atbilstoša samaksa. Šeit kā visiem zināmu redzamāko piemēru var minēt LR Veselības ministriju, kur daudzi sertifikāciju jautājumi ir uzticēti asociācijām.

Jā, tas nav slikti, ka valsts palīdz nevalstiskajām organizācijām, kā arī atsakās no funkcijām, kuras var pārņemt nevalstiskās organizācijas. Paliek neatbildētais jautājums — vai valsts palīdz tāpēc, ka projekts ir labs, vai arī tāpēc, lai “pieklusinātu”, un būsim tieši, uzpirktu nevalstiskās organizācijas?